Rietumu Banka - banka lieliem uzņēmumiem un turīgām privātpersonām.

Aizvadīto gadu daudzi dēvē par pavērsiena gadu Latvijai. Pēc savas jaunāko laiku vēsturē pirmās ekonomiskās krīzes valsts ir spējusi attapties no šoka un ir pārgājusi kusli noritošas stabilizācijas stāvoklī, vienlaikus ar kuru notiek nemitīga valsts budžeta apgriešana un nodokļu celšana. Šobrīd Latvijā veiksmīgākās bankas – „Rietumu Bankas” – Padomes loceklis Aleksandrs Kaļinovskis – par to, kā vērtējams notiekošais un kas mūs sagaida nākotnē.

– Ko Latvijai, jūsuprāt, pērn ir izdevies izdarīt, lai pārvarētu ekonomisko krīzi? Kurā posmā mēs atrodamies šobrīd?

Aizvadītajā gadā Latvija krīzes pārvarēšanai ir paveikusi daudz. Tika īstenotas sāpīgas, taču budžeta konsolidēšanai un budžeta deficīta mazināšanai nepieciešamas reformas. Varētu diskutēt par to, vai šie pasākumi ir pietiekami un vai pareizi izvietoti uzsvari, taču pats fakts, bez šaubām, ir pozitīvs. Budžeta konsolidēšana arī šajā sarežģītajā posmā ir palielinājusi mūsu ekonomikas stabilitāti.

Tā rezultātā kļuva acīmredzamas stabilizācijas pazīmes. Būtisku lomu tajā, starp citu, spēlējis ir arī psiholoģiskais faktors. Šobrīd mēs redzam, ka paniskās noskaņas, kas vēl pirms gada pusotra valdīja tirgū, ir norimušas, un to vietu ieņēmis daudz reālistiskāks situācijas novērtējums. Un tas savukārt ļāva gan valdībai, gan uzņēmējiem veikt pragmatiskas darbības. Pamazām visi saprata, ka arī krīzē dzīve turpinās un ir jāpielāgojas jaunajai situācijai, ir jāpārskata sava stratēģija un plāni.

Latvija kā neliela un ļoti atvērta ekonomika ir ļoti atkarīga arī no situācijas saistītajos tirgos, visupirms ES. Runāt par to, ka no turienes ir uzpūtis silts tropiskais vējiņš, pagaidām vēl ir pāragri: arī Eiropas Savienībā situācija ir sarežģīta un grūti prognozējama. Taču arī pasaulē tiek no jauna izvērtēti ekonomiskie procesi, tirgus dalībnieku noskaņojums stabilizējas, un tas jau pats par sevi ir labvēlīgi, tostarp arī Latvijai.

– Kā, jūsuprāt, ar ekonomiskajām grūtībām ir ticis galā mūsu privātais sektors?

Praktiski visi privātā sektora virzieni pēdējos pāris gadus ir bijuši atstāti savā ziņā, tādēļ slīcēju glābšana bija pašu slīcēju rokās. Tas vairākumam uzņēmumu lika pārkārtoties un sākt strādāt, ņemot vērā jaunās realitātes – daudz efektīvāk un apdomīgāk. Pozitīva iezīme šajā gadījumā ir tā, ka krīze ir likusi uzņēmējiem skaidri izvērtēt savas prioritātes, koncentrēties uz to, kas tiem ir izdevīgāks un perspektīvāks, samazināt izdevumus, celt ražošanas efektivitāti, pārskatīt personāla sarakstus. Daudzi atteicās no grandioziem, bet miglainiem attīstības plāniem, kas bija raksturīgi „ekonomiskā buma” laikiem. Šobrīd šie plāni vairākumā gadījumu ir daudz konkrētāki un skaidrāki.

Tādēļ vairākums Latvijas privāto uzņēmumu šobrīd pret krīzes izpausmēm ekonomikā ir daudz noturīgāki, nekā pirms diviem trim gadiem, un tas, nenoliedzami, ir pluss. Ir jāsaprot, ka rožainās perspektīvas, kuras daudzi iepriekš sev tika zīmējuši, agri vai vēlu, saskaroties ar objektīvo realitāti, būtu izgaisušas, tādēļ zināmā mērā var teikt: jo agrāk tas ir noticis, jo labāk.

– Jūs sacījāt, ka var diskutēt par to, vai mūsu valdība ir pareizi izvietojusi uzsvarus. Kā jūs vērtējat vienu no šādiem uzsvariem – pēdējo nodokļu reformu: PVN, sociālā nodokļa, nekustamā īpašuma celšanu…

– Es ne reizi vien jau esmu sacījis, ka, vienkārši aritmētiski ceļot nodokļus, tādā valstī kā Latvija, kurā ir gana liels ēnu ekonomikas īpatsvars, nav iespējams panākt to iekasēšanas palielināšanos. Mums taču ir pieredze, kas liecina, ka PVN likmes palielināšana tieši proporcionāli samazina budžeta ienākumus, kas gūti no šā nodokļa. Tas pats attiecas uz sociālo nodokli: nebrīnīšos, ja kopš šā gada to maksās vēl mazāk, nekā iepriekš. Turklāt izdevumi par personālu mums arī līdz šim ir bijuši neadekvāti lieli – un tas ne vien rada pārlieku slodzi uzņēmējdarbībai, kurai šobrīd jau tāpat ir smagi, bet arī atbaida investorus.

Cits jautājums ir tas, ka nodokļu reforma ir nepieciešama, taču tai jābūt nevis mehāniskai, bet sabalansētai. Uzskatu, ka galvenais slogs no darbaspēka ir jāpārceļ uz nekustamo īpašumu. Šobrīd tie, kuri dzīvo dārgos apartamentos, valstij maksā pārāk maz, bet tie, kuri strādā, pelnot vidēji lielu algu – pārāk daudz, tas ir acīmredzami. Turklāt īpašuma nodoklis, atšķirībā no daudziem citiem, tiek iekasēts praktiski par 100%: jūs taču nevarat māju aiznest līdzi kabatā.

Notiekošā haotiskums arī pozitīvismu nepalielina. Pieeja, kurā nemitīgi tiek piedāvāts paaugstināt vēl drusku šur, nogriezt vēl drusku tur, maigi izsakoties, stabilitātes sajūtu nerada.

– Vai pēc īstenotajām reformām Latvijas pievilcība starptautiskajos tirgos ir palielinājusies?

Jautājums par valsts pievilcību ir daudzšķautņains. Dažos aizvadītajos gados no ārpasaules atskanējušie neskaitāmi paziņojumi un prognozes par Latvijas ekonomiku pamatojās uz ļoti virspusēju reālās situācijas izpēti. Kad sausa statistika liecināja par neapturamu izaugsmi, visupirms nekustamā īpašuma tirgū, šeit akli tika ieguldīti banku resursi, lai gan patiesībā tās pašas arī bija šīs izaugsmes avots.

Tajā laikā, kad pie mums tika uzpūsts klasiskais burbulis, daudzi analītiķi apgalvoja, ka izaugsme turpināsies teju vai bezgalīgi. Taču, kad pasaules tirgi krita, bet Latvijas tirgus vienkārši sabruka, prognozes mainījās no baltas uz melnu, un tie paši analītiķi sāka runāt par lokālu pasaules galu, pareģot krīzi valstī, valūtas devalvāciju un vispār visas nelaimes, kādas vien ir iespējamas vienā atsevišķā ekonomikā.

Taču gan vienā, gan otrā gadījumā realitāte atšķīrās no statistikas prognozēm. Šobrīd sabiedrībā situācija ir stabilizējusies, krīzes izpausmes tiek kontrolētas, tiek veiktas sāpīgas un vērienīgas izmaiņas, kas palielina efektivitāti un samazina izdevumus. Tas nostiprina valsts maksātspēju un noturību pret satricinājumiem. Rezultātā mēs redzam, ka starptautiskās reitingu aģentūras maina Latvijas reitingus uz labo pusi, bet tas starptautiskās investīciju sabiedrības skatījumā liecina par stabilitātes izaugsmi valstī un tās investīciju pievilcību.

Nozīmīgs faktors ir arī tas, ka rodas papildu nišu iespējas investoru piesaistīšanai. Piemēram, nesen veiktie grozījumi Imigrācijas likumā, kuri ļauj ārvalstu investoriem ar atvieglotas procedūras palīdzību šeit saņemt uzturēšanās atļauju Eiropā. Pati šāda likuma pastāvēšana piesaistīs mūsu valstij arī to investoru uzmanību, kuri iepriekš par investēšanu Latvijā nebija domājuši. Tas nozīmē, ka ar šo soli mēs ne vien uzlabojām valsts tēlu to investoru, kuri jau sadarbojas ar mūsu valsti, skatījumā, bet ieguvām arī potenciālus partnerus.

– Par Imigrācijas likuma ietekmi sabiedrībā pēdējā laikā ir bijušas neskaitāmas diskusijas. Daži politiķi uzskata, ka tas nesniegs pozitīvu efektu…

Visas šīs diskusijas nav nekas vairāk kā politiskas spēles ar vēlētājiem. Īstenībā nemitīgi aug to investoru skaits, kuri kopš Imigrācijas likuma grozījumiem izskata iespēju investēt Latvijā. Tikai pie mums „Rietumu Bankā” vien dažu pirmo mēnešu laikā kopš likuma pasludināšanas, kad vēl nebija skaidri zināms, vai tas darbosies praksē, ieradās vairāki desmiti klientu. Tagad, kad jau ir skaidrs, ka saņemt Latvijā uzturēšanās atļauju patiešām būs diezgan viegli, sākās „bezvadu telegrāfa” efekts, kas vairākkārt palielinās šo investoru skaitu.

Ar ko Latvija būtu sliktāka par citām valstīm, kuras ir pratušas veiksmīgi piesaistīt starptautiskus resursus? Ja mēs pareizi uzvedīsimies un radīsim ārvalstu investīciju kapitālam labvēlīgus apstākļus, neizbēgami sajutīsim investīciju pieauguma pozitīvo efektu. Tas savukārt ietekmēs nekustamā īpašuma tirgu un saistītās nozares – būvniecību, infrastruktūras, transporta attīstību. Tam ir visi priekšnoteikumi.

– Vai Latvijā var tikt izveidotas jauni stratēģiski rūpniecības uzņēmumi, kā, piemēram, „Nokia” Somijā?

Somijai „Nokia” ir kā sugas vārds, šī ražotne ir kļuvusi par valsts galveno uzņēmējdarbības virzienu. Taču Latvijā, manuprāt, izveidot Eiropas un vēl jo vairāk pasaules mēroga ražotni ir praktiski neiespējami. Mums nav tam nozīmīgu priekšnoteikumu, no kuriem pirmais – milzīgs iekšējais vai ārējais riska kapitāls. Piemēram, Krievijā līdzīgu augsti tehnoloģisku ražotņu attīstīšanai no valsts budžeta nereti tiek piešķirtas astronomiskas summas, taču to var atļauties valsts, kuras rīcībā ir ievērojami dabas resursi, šajā gadījumā – naftas iegulas.

Tādēļ mūsu „Nokia” ir jābūt drīzāk nelielām un neskaitāmām „Nokia”, kuras var rasties tikai tad, ja tiks atrasta īstā niša, ņemot vērā vietējo realitāti. Hipotētiski ir grūti pateikt, kādi tieši virzieni kļūs veiksmīgi. Taču no tiem, kuri jau darbojas un kuriem ir labas perspektīvas, var minēt nišas farmāciju, kura Latvijā ir jau sen, un tranzītu.

– Vai pārskatāmā nākotnē, pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam izvietojumam, tranzīts paliks viens no Latvijas galvenajiem uzņēmējdarbības virzieniem?

Mūsu izdevīgais ģeogrāfiskais izvietojums pats par sevi negarantē veiksmīgu tranzīta uzņēmējdarbības attīstību. Tam ļoti nepieciešamas ir arī augstās tehnoloģijas, infrastruktūras un visa kravu īpašniekiem sniegtā servisa kompleksa kvalitāte: dzelzceļa, ostu, muitas noliktavu pakalpojumi, banku pavadošais finansējums.

Pagaidām mūsu infrastruktūra nebūt nav ideāla, un investēšana tajā ir perspektīva un īpaši svarīga, lai tranzīts būtu viens no Latvijas ekonomikas balstiem. Mūsu ostām ir jābūt daudzfunkcionālām, infrastruktūrai jāatbilst augstākajiem starptautiskajiem standartiem, tiem jāatbilst arī tarifiem, kravu pārvadāšanas noteikumiem.

Deviņdesmitajos gados uzskatīja, ka tranzīta modernizēšanai nekas nav jādara un ka Krievijas nafta, teiksim, pie mums nāks pati. Dzīve parādīja, ka tā tas nav, un tikai pēdējā desmitgadē kaut kas tika uzsākts, lai palielinātu Latvijas kā tranzītvalsts pievilcību. Rezultātā progress ir acīmredzams: ja agrāk mums kravas plūsma bija faktiski tikai no Krievijas un Baltkrievijas uz rietumiem, tad tagad kravas plūst arī pretējā virzienā.

Turklāt būtiski tranzītu ietekmē valsts nostāja – sākot ar politiskajām attiecībām ar mūsu kaimiņiem un beidzot ar tarifu un nodevu noteikšanu.

– Nesen notika Latvijas prezidenta pirmā vizīte Krievijā. Kā jūs domājat, vai tas palīdzēs mūsu uzņēmējdarbībai?

Latvijai labas attiecības ar Krieviju ir ļoti svarīgas un ne jau no uzņēmējdarbības viedokļa vien. Mēs esam kaimiņvalstis, mums ir kopēja robeža, mums ir svarīgi sadarboties arī tādos jautājumos, kā cīņa ar kontrabandu, nelegālo imigrāciju, jāsniedz savstarpēja palīdzība dabas kataklizmu situācijās, piemēram, elektrības padeves traucējumu gadījumos.

Tādēļ es priecājos, ka prezidenta Zatlera vizīte Maskavā, neraugoties uz tās norises termiņu daudzkārtēju pārcelšanu, tomēr ir notikusi. Ar neskaitāmām citām, daudz tālāk esošām valstīm augsta līmeņa vizītes mums taču notiek apskaužami regulāri. Tagad ir svarīgi, lai šī vizīte nekļūtu par vienīgo gaišo laukumiņu uz kopējā, pagaidām vēl ne pārāk rožainā fona, un Latvija politiskā līmenī turpinātu nostiprināt attiecības ar Krieviju, celtu tās jaunā, daudz draudzīgākā līmenī.

Ja runājam par ekonomiku, mēs kā ES robežvalsts ar izglītotiem krievu iedzīvotājiem varētu kļūt par atbalsta punktu Krievijas uzņēmējdarbības iziešanai Eiropā. Šobrīd daudzi lieli Krievijas uzņēmumi īsteno jaunu stratēģiju, kas saistīta ar darbības pārcelšanu uz citām valstīm, tiecas iziet starptautiskā tirgū ar tiešām investīcijām savā uzņēmējdarbībā ārvalstīs. Tādēļ tie iegādājas aktīvus Eiropā, Amerikā. Turklāt šajā gadījumā runa nav vis par spekulatīvām, bet gan lielām ilgtermiņa investīcijām, kuras nes jūtamu labumu ekonomikai.

Taču šādas investīcijas nav savietojamas ar vēsām starptautiskajām attiecībām. Kamēr Latviju politiskā līmenī Krievijā neuztvers pozitīvi, šādas vērienīgas investīcijas šeit neieplūdīs.

– Kādi būs aizvadītā gada rezultāti banku nozarei? Vai lielākā daļa banku vēl aizvien cietīs zaudējumus?

Šobrīd jau ir skaidrs, ka kopējie banku nozares zaudējumi saskaņā ar aizvadītā gada rezultātiem būs mazāki, nekā 2009. gadā – tostarp pateicoties tam, ka daļa iepriekš veikto konservatīvo kredītu uzkrājumu tika pārvērtēti, ņemot vērā reālo ekonomisko situāciju.

Te liela nozīme bija izmaiņām tirgus un ekonomisko procesu dalībnieku vispārīgajā noskaņojumā. Iepriekšējos gados, veidojot kredītu uzkrājumus, bankas rīkojās saskaņā ar ļoti negatīvām prognozēm, balstoties uz kurām tika pārvērtētas ķīlas – tobrīd šķita, ka tirgus ir bezdibenīgs. Šobrīd ir skaidrs, ka šis dibens ir sasniegts un dažos segmentos pat ir novērojama piesardzīga augšupeja. Rezultātā daļa iepriekš visai konservatīvi izdarīto norakstīšanu un uzkrājumu tika pārvērtēti, kas arī izskaidro mazākus zaudējums šajā gadā.

Un, lai gan absolūtos skaitļos zaudējumi vēl aizvien ir ļoti ievērojami un „slikto kredītu” jautājums paliek dienaskārtībā, situācija vieš piesardzīgu optimismu. Uzkrājumu pieauguma tempi mazinās, un problēmu, ar kurām bankas šodien saskaras, mērogs ir nesalīdzināmi mazāks, nekā pirms gada vai diviem. Tādēļ var sacīt, ka situācija banku nozarē ir stabila un prognozējama. Ir acīmredzami, ka vissmagākais periods jau ir aiz muguras.

– Vai norakstīšanas turpināsies arī šogad un kā bankas rīkosies tagad, kā noslēgs šo gadu?

Pirmajā pusgadā norakstījumi droši vien turpināsies, taču jau krietni mazākā tempā, nekā iepriekš. Saskaņā ar gada kopsavilkumu banku nozares darbības rezultātu kopsavilkums var būt vai nu ar nelieliem mīnusiem, vai vienāds ar nulli.

Tikušas galā ar aktuālajām problēmām, daļa banku atgriezīsies pie kreditēšanas, taču tā vairs nebūs tik agresīva un viegli pieejama, kā nesenajā „kreditēšanas buma” periodā. Bankas, kuras darbojas ārvalstu tirgos, tostarp „Rietumu Banka”, turpinās piesaistīt nerezidentu noguldījumus, ko būtiski veicinās jau pieminētais Imigrācijas likums.

Kopumā pārsvarā būs pozitīvas tendences. Acīmredzot vairākums banku, atguvušās no pārejošām grūtībām, atkal pievērsīsies aktīvas attīstības stratēģijai. Šobrīd visām bankām jau ir skaidri turpmākās rīcības plāni, ņemot vērā ekonomisko situāciju. Kas attiecas uz „Rietumu Banku”, tad mēs turpināsim darboties Krievijā un NVS – mums vispievilcīgākajos tirgos. Paralēli piesaistīsim Latvijai ārvalstu investīcijas – uzskatu, ka galvenās perspektīvas šeit vēl ir priekšā.

– Vai ir jāgaida strukturālas izmaiņas mūsu banku sistēmā? Vai Skandināvijas bankas neatstās valsti un vai neatnāks jauni ārvalstnieki?

Jaunu dalībnieku ierašanās ir visai apšaubāma, vismaz vidēji ilgā perspektīvā. Krīze ir skaidri parādījusi mūsu tirgus dziļumu un to, ka šeit nav daudz vietas vērienīgiem uzņēmējdarbības projektiem, bet hipotēka šodien nav banku prioritāte.

No ārvalstu finanšu konglomerātiem vislielāko interesi par Latviju turpina izrādīt skandināvi, kuri pēdējos gados šeit ir nostiprinājuši savas pozīcijas. Tās darbības, kuras tie veikuši savu meitas struktūru rekapitalizēšanai, liecina par ilgtermiņa plāniem. Tādējādi tieši skandināvi banku nozarē būs galvenie stratēģiskie investori.

– 1. janvārī Igaunija pirmā no Baltijas valstīm ieviesa eiro. Kā jums šķiet, vai Latvijai ir nepieciešams ieviest eiro un ko tas mums dos?

Te atbilde ir viennozīmīga. Strīdi par to, vai Latvijai ir jāpievienojas Eiropas Monetārajai savienībai, beidzās ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs esam ļoti maza valsts, lats nespēs kļūt pat par nozīmīgu reģionālo valūtu, nemaz jau nerunājot par kaut kādiem nozīmīgākiem mērogiem, un runāt par Latvijas ambīcijām valūtas tirgū – tas nav nopietni.

Turklāt krīze apliecināja, ka valstij, kas ir „Eirokluba” locekle, ir daudz plašākas iespējas negatīvo efektu mazināšanai arī banku sistēmā un ekonomikā kopumā. Eiro ieviešana ļaus mums piekļūt neierobežotajiem Eiropas resursiem, valūtas riska neesamības dēļ palielinās Latvijas pievilcīgumu ārvalstu investīcijām, mūsu uzņēmējdarbībai mazinās šo risku un izdevumus par valūtas maiņu.

– Uz ko mūsu valdībai būtu jākoncentrējas šogad? Kas būtu jādara, lai beidzot izvestu valsti no stagnācijas?

Latvijai, lai gan ar zināmu novēlošanos, ir pienācis laiks sākt kalt plānus attīstībai, izaugsmei un savu ambīciju īstenošanai dzīvē. Ir nepieciešams beidzot izstrādāt skaidru valsts attīstības plānu, nosakot nozaru prioritātes, uz kurām balstīsies ekonomika.

Uz izdzīvošanu, samazināšanu un apgriešanu virzītai taktikai, kuru mēs piekopām pēdējos gados, ir jādod vieta uz nākotnes attīstību orientētai domāšanai. Tas nebūt nenozīmē, ka ir jāpalielina budžeta deficīts vai jāpalielina valsts aparāts – pasākumi, kuru mērķis ir valsts budžeta konsolidēšana, ir jāturpina, taču tas nedrīkst aizēnot perspektīvos plānus. Galvenais, lai lēmumu pieņemšanas filozofija valdības un Saeimas līmenī būtu virzīta uz attīstību, nevis uz izdzīvošanu. Tad tas valstij būs nozīmīgs lūzuma punkts.

Šim gadam jākļūst arī par principiālu lēmumu posmu jautājumā par valsts valdījumā esošiem komercaktīviem. Acīmredzot tiks pieņemti lēmumi par vairāku valsts uzņēmumu un īpašuma objektu privatizēšanu.

Valsts rokās šobrīd ir virkne uzņēmumu, kuri atšķirībā no, piemēram, „Latvenergo” vai „Latvijas Valsts mežiem” nav globāli, valstij stratēģiski nozīmīgi: „Air Baltic”, telekomunikāciju operatoru daļas; kā arī nekustamā īpašuma objekti. Nedomāju, ka ir jāpārdod viss pēc kārtas, taču tieši šādu neprofila aktīvu nodošana privātās rokās ļaus piesaistīt ilgtermiņa investīcijas un būtiski samazināt budžeta noslogojumu. Turklāt daudzos uzņēmumos pēc pāriešanas privātās rokās vadība kļūs daudz efektīvāka, kas nāks par labu gan pašiem uzņēmumiem, gan ekonomikai, gan iedzīvotājiem.

Eleonora Gailiša
Preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
Tālr: +371-67020506
Fakss: +371-67020563
E-pasts: [email protected]

Tālāk

„Oxford” – Rietumu Bankas uzkrājumu programma jūsu bērnam

2 februāris 2011, 12:00 Serviss

Pienācis laiks izbeigt izdzīvošanas taktiku

„Oxford” – Rietumu Bankas uzkrājumu programma jūsu bērnam