Pasaules finanšu krīze ir dārgi izmaksājusi visām pasaules ekonomikām – gan vadošajām, gan „nevadošajām”, tas ir, visām pārējām. Turklāt cena, kuru nācies „maksāt” par krīzi, „pirmajām” un „otrajām” ir pilnīgi atšķirīga.
Ja Vācija un Francija patstāvīgi ir tikusi, tiek un, visticamāk, turpmāk tiks galā ar krīzes gaitu un tās sekām (nepieciešamības gadījumā tās liks lietā papildu tirgus instrumentus), tad par Spāniju to nevar apgalvot. Vēl jo vairāk – pastāv plaši izplatīts viedoklis, ka arī Spānijai tuvākajā nākotnē būs nepieciešama liela apjoma starptautiskā finanšu palīdzība (daži analītiķi iztēlojas patiesi apokaliptisku šādu pasākumu seku scenāriju – gan eiro, gan Eiropai kopumā).
Šis nelielais pētījums ir mēģinājums tikt skaidrībā: vai patiesi Dona Kihota zemē notiks finanšu apokalipse, un, ja jā, tad saprast: kas ir tās cēloņi vai kā „viņi tik tālu nodzīvojušies”. Spāniju mēs izvēlējāmies kā vienu no visvairāk nobarotajām „cūciņām” – abreviatūru
PIGS veido četru Eiropas Savienības dalībvalstu –
Portugal,
Italy,
Greece,
Spain – nosaukumi, kuras šīs krīzes laikā ir saskārušās ar visnopietnākajām problēmām; turklāt Spānijas ekonomika mērogu ziņā ir salīdzināma ar Vācijas un Francijas ekonomiku.
Kā viss sākās 2002. gads. Rokās čaukst svaigi drukātas eiro naudaszīmes, neapsūbējušās un nenodeldētās monētas ar savu spīdumu patīkami priecē acis. Mūsu pētījuma objektu statistikas iestādes apkopo 2001. gada rezultātus.
Tātad, iedzīvotāji: Vācija – 82,3 milj., Francija – 60,9 milj., Spānija – 40,5 milj. Iekšzemes kopprodukts ar aprēķinu uz vienu iedzīvotāju – 23,09 tūkstoši eiro (Vācija), 24,09 tūkstoši (Francija) un 19,52 tūkstoši (Spānija). Arī IKP struktūra visām trim valstīm ir līdzīga: tās pamatu veido pakalpojumi, rūpniecības daļa veido no 26,8% Vācijā un līdz 19,2% Francijā, lauksaimniecības daļa ir neliela (no 0,9% līdz 2,9%). Turklāt Vācijai un Francijai salīdzinājumā ar Spāniju ir vairāk attīstīta banku sistēma (aktīvi uz vienu iedzīvotāju veido 76,62 tūkstošus eiro Vācijā, 66,46 tūkstošus eiro Francijā, turpretim – 32,92 tūkstošus eiro Spānijā).
Noskaņojums možs. Vācieši gatavojas Olimpiādei Soltleiksitijā (kurā ieņems 2. vietu komandu vērtējumā) un vēl nezina par pēdējos simts gados lielākajiem plūdiem, kas viņus sagaida augustā. Francūži un spāņi vienkārši priecājas par dzīvi.
Pārlieku liels pieaugums? Pastāv viedoklis (un autors tam kopumā piekrīt), ka pārlieku straujš IKP pieaugums var novest pie būtiskām ekonomikas svārstībām un izraisīt ievērojamas problēmas stabilizācijas/krituma fāzē (piebildīsim, ka ekonomikas cikliskumu neviens pagaidām nav atcēlis).
Tātad, paskatīsimies: Francijas IKP periodā no 2001. gada līdz 2010. gadam ir audzis par 8,9% (salīdzināmās cenās), vienlaicīgi paliekot stabils uz vienu iedzīvotāju. Vācija „pielikusi” 25,02% ar pieaugumu uz vienu iedzīvotāju par 25,72%, bet Spānijas ekonomika pieaugusi par 44,06% (uz vienu iedzīvotāju + 26,8%).
Iepriekš minētos skaitļus var interpretēt šādi: XX gadsimta pirmajā desmitgadē Francijas ekonomika attīstījās lēni un gandrīz tikai ekstensīvi, Vācijas ekonomika – mērenā tempā un pilnīgi intensīvi, Spānijas ekonomika – tempā, kas ir augstāks par vidējo attīstītajām ekonomikām, un kā jauktā tipa ekonomika.
Bankas „burbulis”? Šajā izpētē neiekļauto valstu (ASV, Islande, Īrija) pieredze uzskatāmi parāda, ka banku pārlieku lielā aizraušanās ar dažādiem jauktajiem instrumentiem (derivātiem), kā arī pārlieku plaša, ekonomikai neproporcionāla banku sistēma var radīt ne mazums nepatikšanu.
Laika periodā no 2000. gada līdz 2010. gadam Vācijas banku sistēmas kopējie aktīvi ir auguši par 36,51%, Francijas – par 109,55%, Spānijas – 197,60%. Turklāt Vācijas IKP pieaugums aktuālajās cenās salīdzināsim ar banku sistēmas aktīvu pieaugumu, tajā pašā laikā, kad banku sistēma Francijā 3,4 reizes apsteidza ekonomikas pieaugumu, Spānijā – 3,6 reizes.
Minētos rādītājus, protams, būtiski varēja ietekmēt arī datu kopums par apvienošanos un „pārņemšanu”, kas notikusi banku sektorā (šeit netiek apskatītas), bet jebkurā gadījumā ir acīmredzams: ja Vācijas banku sistēma ir attīstījusies proporcionāli, tad Francijā un īpaši Spānijā bankas „burbulis” ir jūtams.
Varbūt kāds ir „pārlieku daudz ēdis”? Labi zināms, ka apsteidzošais patēriņa pieaugums ilgstošā laika periodā izraisa tirdzniecības bilances deficītu, kas var tikt, bet var arī netikt, kompensēts uz pašreizējo maksājumu, ārējo ieņēmumu un izdevumu un ārējo investīciju rēķina. Otrais variants ātri vai vēlu noved pie valsts nacionālās valūtas piespiedu ārējās vai iekšējās devalvācijas. Taču ne Vācija, ne Francija, ne Spānija, protams, nevar patstāvīgi veikt eiro iekšējo devalvāciju.
Iekšējās devalvācijas ceļš (iekšējo izdevumu ievērojama samazināšana) vienmēr ir ārkārtīgi sāpīga no sociālo seku viedokļa, jo ir neizbēgami saistīta ar dažāda veida samazinājumiem un ierobežojumiem (štatu un darba algu valsts pārvaldē, algu samazināšanu, pensionēšanās vecuma celšanu utt.).
Apskatāmajā periodā Vācija ir uzkrājusi tirdzniecības bilances proficītu 101,69 mljrd. eiro. Analoģisks rādītājs ir Francijai – deficīts 38,3 mljrd. eiro, bet, lūk, Spānija izskatās pavisam bēdīgi – laika periodā no 2003. gada līdz 2009. gadam šīs valsts uzkrātais tirdzniecības bilances deficīts veido vairāk nekā 450 mljrd. eiro, vienlaicīgi saglabājot noturīgu tendenci pieaugt. Turklāt, ja Vācija pati ir investors, bet Francija spēj – vismaz pašlaik, segt tirdzniecības bilances deficītu uz pašreizējo maksājumu saldo un ārējo ieņēmumu un izdevumu rēķina, tad Spānijas tirdzniecības bilances deficīts tiek segts gandrīz tikai uz iekšējo investīciju pozitīvā saldo rēķina.
Varbūt vainojama demogrāfija? Iedzīvotāju skaits Vācija XXI gadsimta pirmajā desmitgadē kopumā ir palicis stabils (mīnus 0,44%), turklāt iedzīvotāju dabīgais pieaugums ir kompensējies uz imigrantu pieplūduma rēķina; vienlaicīgi ievērojami ir pieaudzis vidējais iedzīvotāju vecums. Francijas iedzīvotāju skaits šajā pašā laika periodā ir pieaudzis par 6,12% (trešā daļa – uz dabīgā pieauguma rēķina, pārējais – uz imigrantu rēķina), arī vidējais vecums ir palielinājies, kaut gan mazāk nekā Vācijā. Spānijas iedzīvotāju skaita pieaugums ir 14,8%, kopumā saglabājot vecuma struktūru.
Apkopojot iepriekš minēto, var secināt, ka demogrāfija neietilpst Spānijai nozīmīgo problēmu lokā, bet, lūk, Francija un jo īpaši Vācija ir pakļauta būtiskiem atliktiem riskiem, kas saistīti ar demogrāfisko situāciju.
Secinājumi un prognozes (kā neliela pašintervija) Jautājums: Vai patiesi Spānijai ir nopietnas problēmas ekonomikā, ko radījis, pirmkārt, pārmērīgs patēriņš, neproporcionāli plašs banku sektors un paaugstināts pieauguma temps pēdējā desmitgadē?
Atbilde: Neapšaubāmi.
Jautājums: Vai Spānijai nepieciešama iekšējā devalvācija?
Atbilde: Jā, nepieciešama.
Jautājums: Vai tā tiks īstenota un, ja jā, vai pietiekamā apjomā?
Atbilde: Iekšējā devalvācija tiks veikta, bet, manā skatījumā, maz ticams, ka pietiekamā apjomā.
Jautājums: Vai tuvāko piecu gadu laikā notiks defolts attiecībā uz Spānijas suverēno parādu?
Atbilde: Maz ticams
(lūgums NEuzskatīt šo izteikumu kā ieteikumu investīcijām Spānijas valsts akcijās). Jautājums: Vai Spānijai būs nepieciešama starptautiskā palīdzība patiesi lielā apmērā?
Atbilde: Maz ticams. Ja palīdzība arī būs nepieciešama, tad nepieciešamība pēc tās būs neliela gan samērā ar pašas Spānijas ekonomikas mērogu, gan samērā ar Eiropas Savienības ekonomiku.
Jautājums: Vai Spānijas ekonomikas problēmas var izraisīt jaunu krīzes vilni Eiropas Savienībā un eiro zonā?
Atbilde: Visai maz ticams.
Eleonora Gailiša Preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
Tālr: +371-67020506
Fakss: +371-67020563
E-pasts:
[email protected]
